30/07/2024
“Meklēt kādu, kuru vainot tad, kad jūtamies slikti, - tā ir apgūta jeb bērnībā iemācīta reakcija.
Visbiežāk mēs to iemācāmies no vecākiem pastāvīgi dzirdot:
"Man no tavas lēkāšanas jau galva sāp",
"Es tevis dēļ dabūšu sirdstrieku",
"Tu man esi visus matus no galva noēdis",
"Man bija paredzēta spoža karjera, bet tad pieteicies tu" utml.
Vienlaikus šādas frāzes izveido paradumu justies ļoti vainīgam un būt atbildīgam par to, ko mēs patiesībā nespējam kontrolēt, piem. - otra cilvēka pašsajūtu.”
/Gunta Jakobsone/
Cilvēkbērns atnāk uz Zemi kā balta lappa, absolūti bez priekšstata - kāds es esmu. Bērns aug un veido ierakstus pats par sevi izejot no tā, ko nolasa vecāku acīs, pieskārienā, attieksmē.
Kļūt par vecāku, - tas nav tikt pie mazas lellītes, ar kuru padižoties instagrammā vai kurš beidzot piešķirs dzīvei jēgu, veldzēs vientulību, iedos sajūtu, - es esmu kādam vajadzīgs, būs kāds, kurš mani mīlēs bez nosacījumiem un nekad nepametīs. Bērns ierodas, lai nodzīvotu savu dzīvi. Bet sākuma kapitālu viņš uzkrāj blakus vecākiem.
Bērns aug vērojot savus vecākus, - kā viņi pauž sajūtas, kā sarunājas savā starpā, ēšanas paradumus, izteiksmes veidu, ķermeņa kustības, vērtības, kā izturas un runā par citiem utt.
Bērni vecākus nedzird, bērni vecākus vēro un mācās no viņiem visu par dzīvi. Màcās par citiem cilvēkiem un pasauli kopumā.
Bezšaubām, kādā brīdī bērns mācās no skolas, vienaudžiem un vecāku autoritātes ietekme pakāpen*ski samazinās. Taču tieši tas, ko bērns ir vai nav dabujis no vecākiem papīdzēs vai nepalīdzēs viņam veiksmīgi pastāvēt par sevi un justies iederīgam pasaulē.
Bērns mācās pašapziņu un mazvērtību no vecākiem, prieku un depresīvumu, spēku, drosmi, apņēmību un mazdūšību, infantīlismu, slinkumu.. visu.
Arī, kā runāt par sevi, kā izturēties pret savu ķermeni, saviem talantiem, savu dzīvi, likteni.
Jo bētnam viņa vecāki ir LĪDERI, tie ir pirmie Dievi ierodoties uz pasauli. Bērns ir totāli atkarīgs no vecākiem un uzsūc visu, ko var uzsūkt no vecākiem.
Piemēram, ja tēvs mājās demonstrē, ka emociju pārņemtā brīdī vai saspringuma mirklī vajag vienkārši paņemt aliņu vai ko stiprāku, nevis sēsties pie galda, runāt, risināt problēmas, būt spēcīgam, būt līderim, tad dēls neapšaubīs tēva pieeju. Ja alkohols tika ģimenē legalizēts, kā “problēmu un trauksmes risinātājs” dēls arī var pieaugot sākt slēpties no savas trauksmes un nepatīkamām emocijām atkarībās.
Ja māte visu laiku ir konstanti neapmierināta ar dzīvi un neparāda bērniem piemēru, kā uzņemties stbildību par savām sajūtām, kā mainīt savu dzīvi, kā pārstāt vainot citus - kāda iespēja bērniem ir apgūt gaišu skatījumu uz dzīvi??
Ja vecāki rāda, ka nauda, māja, ceļojumi un nebūšana nekad mājās milzīgās noslodzes dēļ, lai to visu nopelnītu un noturētu, ka tas ir daudz svarīgāk par kopā būšanu, sarunām, laiku un kopējo vērtību uzturēšanu, bērni uzaugt kā emocionāli izsalkušie un vientuļie materiālisti vai pretēji, neieredzēs matēriju, jo ticēs, ka nauda nokauj mīlestību.
Bet vislielāko efektu uz bērna personības veidošanās procesu atstāj tas, kā vecāki mijiedarbojas tieši ar viņu, - kāda ir ķermeniskā saikne, (vai vecāki mīļo bērnu, apskauj vai ķermeniskais kontakts nav vispār, vecāki ir auksti un kompleksaini, kuriem ir svešs ķermeniskais kontakts).
Kā vecāki būvē komunikācuju ar bērnu (tikai dod komandas, norādes un paprasa: kā iet? vai vecāki prot parādīt, cik svarīgi ir veidot sirsnīgas sarunas, bērns tiek uzklausīts, vecāki iemāca, ka bērna domas un sajūtas ir vērtīgas).
Visus priekšstatus par sevi un citiem bērns APGŪST no vecākiem, ne no citplanētiešiem.
Ja vecāki dzīvo pastāvīgi žēlodamies, ar lielu iespējamību bērni pieaugot darīs tieši tāpat. Varbūt darīs visu, lai nerīkotos, kā vecāki, taču neapzināti darīs tieši tāpat. Jo apgūtais iesakņojas kā normas..
Ja vecāki pastāvīgi mājās aprunāja visus pēc kārtas, bērns pieaugot nesapratīs, kāpēc pastāvīgi visus kritizē un pats ārkārtīgi baidās no kritikas. Nesapratīs, kāpēc izvairās no attiecībām, baidās satuvoties ar cilvēkiem un ir vientuļš. Jo vecāki iemācija, ka tas, kurš tevi zinās, kritizēs.
Vecāki bez šaubām iemāca loti daudz labā, vērtīgā un noderīgā. Vecāki iemāca mīlestību, cieņu, interesi uz dzīvi, tiecību uz izaugsmi, svētku un tradīciju nozīmi, gimeniskima spēku. Vecāki atver vārtus uz šo Zemi un uzdāvina sevi.
Vecāki nav vainīgi savu bērnu priekšā, bet ir ļotooooti atbildīgi tajā, kā uzaug bērni un ko viņi tīši un netīši iemāca bērniem, kādas normas ieliek. Jo bērns ar šīm apgūtām vērtībām, komunikācijas stilu, priekštatu par sevi un citiem cilvēkiem, kā arī ieradumiem un ieradumiem dosies savā dzīvē.
Kādu ļoti spēcina ģimenē apgūtais, cits jūtīsies vājš, neaizsargāts un bez resursa.
Kāds būs pietiekami Garā spēcīgs un spēs atklāt sevī no vecākiem apgūtās kavējošās pārliecības, lai tās izmainītu. Cits nodzīvos automātisku dzīvi apgūto ieradumu un uzvedības varā.
Vecāki nav vainīgi, vecāki ir atbildīgi. Un tā ir liela atšķirība.
Izlemjot laist pasaulē bērnu vecāki uzņemss ļoti lielu atbildību izaudzināt veselu cilvēku pašu priekš savas dzīves.
Vecākiem nav jābūt ideāliem vai perfektiem. Vecākiem būtu jābūt pēc iespējas mīlošākiem un atbildīgākiem savu bērnu priekšā. Nemelot, neizlikties, būt patiesiem, īstiem un galīgi neperfektiem, bet būt tikmēr, kamēr bērnam to vajag.
Vecāki paveic varoņdarbu audzinādami bērnus un izdarot labāko. 💛
Kristīne Om Shanti
